Biogrāfija

Takashi Miike ir dzimis 1960. gada 24. augustā kādā mazpilsētiņā Yao, kura atrodas netālu no Osakas. Šo pilsētiņu pārsvarā apdzīvoja dažādi emigranti un tajā vairākumā mitinājās Korejieši.

Takashi tēvs strādāja par metinātāju, bet māte bija šuvēja. Kā jau vairumā šādu līdzīgo ģimeņu Yao, tad arī Takashi tēvs aizrāvās ar alkoholu un azartspēlēm… Bet tēvam patika ne tikai apmeklēt dzertuves un spēļu namus, viņš labprāt laiku pavadīja kino teātrī, tomēr tēvs nekad līdzi neņēma jauno Takashi…

Bet tad, ka Takashi bija jau tīņa vecumā tēvs pirmo reizi aizveda dēlu uz kino – tā bija Stīvena Spīlberga filma “Duel”. Pēc kāda laika un vairākiem kino apmeklējumiem Takashi Miike sāka atzīt sevi par Bruce Lee fanu, ko viņš nenoliedz pat līdz šai dienai…

Bērnībā viņš daudz spēlējās ar dzīvniekiem, Takashi mīļa nodarbe bija spridzināt vardes ar dažādām uguņošanai paredzētām sprāgstvielām…

Skolā viņš nodarbojās ar regbiju (veselus 3 gadus) līdz brīdim, kad aizraušanās pārgāja uz citu sporta veidu – motociklu sacīkstēm…

Kopā ar draugiem Takashi darbojās tādā kā motociklu fanu klubā un kā atzīst pats Takashi, tad tajā laikā viņš ir zaudējis tik daudz draugu, un bijis arī pats tik tuvu nāvei, ka šis periods ir izmainījis režisora dzīvi…

Tomēr ar laiku Miike atmeta cerības kļūt par profesionālu motobraucēju, atzīstot, ka šis ir viņam nesasniedzams mērķis… Viņš mainīja savu dzīves plānu un vēlējās kļūt par motociklu mehāniķi. Tomēr arī šis mērķis izrādījās par augstu, jo viņam sagādāja grūtības matemātika un fizika, kas mehāniķa profesijas apguvē ir nozīmīgas sastāvdaļas…

Takashi draugi ieteica viņam iestāties jakuzu ģimenē, tomēr arī šī gangstera profesija jaunietim šķita par sarežģītu…

Bet izdevība nāca rokās pati… Kādu dienu Takashi, klausoties radio, izdzirdēja reklāmu par Yokohamas Filmu Universitāti… Galvenā lieta, kas piesaitīja Miikes uzmanību bija tā, ka šajā universitātē nebija nekādi iestājeksāmeni, tātad tajā varēja tikt jebkurš studēt gribētājs…

18. gadu vecumā Miike izvēlējās pamest ģimeni un Osaku, lai varētu doties studēt - slaistīties un nedarīt neko šajā slavenajā režisora Shohei Imamuras dibinātajā universitātē…

Yokohamā Miike apmetās mazā dzīvoklītī un tūdaļ atrada darbu naktsklubā “Soul Train”… Šo klubu pārsvarā apmeklēja iebraucēju kareivji no tuvējās bāzes, un kā atzīst pats Miike, tad šis nebija darbs, bet viena vienīga izklaide. Tā Takashi universitāti apmeklēja tikai pirmos divus mēnešus…

Otrajā mācību gadā, Miike piedalījās tikai pāris nodarbībās, tomēr tieši šajā gadā viņš sāka savu darbību kino sfērā…

Tas notika tad, kad kādas producentu kompānijas pārstāvis ieradās skolā, lai meklētu brīvprātīgo, kurš varētu darboties kā producentu palīgs nepieprasot par to samaksu…

Un tā kā pārējie studenti jau bija aizņemti ar savu diplomdarbu filmu uzņemšanu, tad skola nolēma šim darbam ziedot to studentu, kurš vismazāk apmeklēja nodarbības…

Pēc neilga laika nedaudz atrauts no sava darba klubā, Miike apjauta, ka nonācis piespiedu brīvprātīgā kārtā TV sēriju “Black Jack” uzņemšanas laukumā, kā neapmaksāts producenta asistents.

Vairāki cilvēki šajā uzņemšanas laukumā bija vienkārši darbinieki, kuri pabeiguši izglītības iestādes pildīja savus pienākumus, lai dzīvotu komfortabli - tas Takashi acīs nelikās pieņemami, jo šie cilvēki nevēlējās radīt ko īpašu, tie tikai pildīja noteiktus uzdevumus un darbības…

Tajā pat laikā Miike darbojās producentu brigādes sastāvā arī pie citiem projektiem, piemēram “The Hangman”, “G-Men” un “Tokuso Saizensen”.

Tomēr jo ilgāk Miike darbojās šajā producentu sastāvā, jo vairāk viņā sāka veidoties nepatika pret filmu biznesu un tā vienmuļumu… Miike vairāk patika darboties pie TV filmām un neatkarīgo TV filmu veidotāju grupu sastāvā viņš turpināja darboties apmēram 10 gadus…

Vidēji gadā piedaloties apmēram 40-50 projektos, Miike palēnām sāka rāpties pa karjeras kāpnēm, līdz viņš bija nonācis režisora asistenta amatā…

Bet TV filmu pasaule Takashi acīs sāka panīkt un viņam pieriebās tās vienmuļums un ierobežojumi. Kā izteicās pats Miike, tad pilnmetrāžas filmā var ielikt daudz vairāk paliekošu un unikālu ideju, nekā tas ir iespējams TV projektos.

Pienāca laiks, kad Takashi bijušais fakultātes dekāns, Shohei Imamura 1987. gadā uzsāka darbu pie projekta “Zegen”, tādejādi meklējot režisora asistentus – Miike tika pieņemts kā trešais režisora asistents…

Pēc “Zegen” pabeigšanas, Miike sāka aktīvi darboties režisora asistenta amatā pie tādiem režisoriem, kā Toshio Masuda, Hideo Onchi un Kazuo Kuroki…

Un pēc divu gadu pārtraukuma Miike atkal sadarbojās ar Imamuru pie filmas “Black Rain”, kurā viņš ne tikai bija režisora asistents, bet pirmo reizi kāpa kameras otrajā pusē, filmā attēlodams rūpnīcas darbinieku.

1991. gadā Miike jau bija uzkāpis līdz pirmajam režisora asistenta amatam Hideo Onchi filmā “Shimantogawa”.

90-to gadu sākumā Japānā strauji pieauga ekonomiskā attīstība, tādēļ arī filmu biznesā tika ieguldīta lielāka naudiņa. Tajā laikā Toei kompānija video tirgum izlaida filmu “Crime Hunter”, kura ieguva milzīgus panākumus, tādēļ Toei uzsāka aktīvu darbību pie filmu veidošanas video tirgus vajadzībām. Arī pārējās kompānijas negulēja un ķērās pie darba… Video tirgū ieplūda kaudzēm viegla rakstura spriedzes filmu, kuras papildinātas ar seksa ainām…

Video filmu, jeb kā to dēvēja V-cinema tirgus attīstība palielinājās un, protams, ka tas pavēra lielas iespējas jaunajiem režisoriem pierādīt savas spējas kino radīšanā, viens no šiem jaunajiem režisoriem bija Takashi Miike.

Kompānija Vision Produce piedāvāja Miikem režisēt darbu “Eyecatch Junction” – komēdiju par policisti, kura noziedzniekus tvarsta ar vingrošanas paņēmieniem. Tomēr šī pati kompānija režisoram piedāvāja vēl vienu darbiņu – nomainīt režisoru Toshihiko Yohagi pie filmas “Lady Hunter”. Tā arī sanāca, ka “Lady Hunter” iznāca pirms “Eyecatch Junction” un izrādījās pirmais Takashi Miike režisētais darbs.

Tā aizsākās skandalozā un pretrunīgā Takashi Miike režisora karjera, kuras darba augļi uz patreizējo brīdi ir vairāk nekā sešdesmit darbu, to skaitā tādi darbi, kā “The City Of Last Souls”, “Dead Or Alive” triloģija, “Sabu”, “Ichi The Killer” un daudzi citi…

Rediģēta: 16.01.2006