Dienvidkorejiešu režisora Kim Sung-ho filma Geoul sokeuro (jeb "Into The Mirror") žanriski ir Detektīva krustojums ar Horror, bet pēc būtības ir oriģināla filma, kura daudzās, senās filmās aplūkotās spoguļu šausmas definēja citā pakāpē, piedāvājot skatītājam smalku spoguļattēla psiholoģisko interpretāciju. Tā ir viena no interesantākajām filmām ne tikai stāsta, bet arī (tieši) kinematogrāfiskā izpildījuma ziņā.
Filmas stāsts ir par slepkavību, tās izmeklēšanu un paralēlu cilvēka esību abās spoguļa pusēs - par cilvēka atspulgiem ne tikai fiziska spoguļattēla veidolā, bet arī (un vairāk) par tā atspulgiem psiholoģiskā kontekstā, kā arī sabiedrībā un vidē. Tāpat filma ir par spoguli kā logu starp šizofrēniski paralēli eksistējošām pasaulēm, kurās paralēlie tēli satiekas tajā brīdī, kad tie viens uz otru skatās spogulī. Un viena no filmas stāsta šķautnēm - "aizspogulija" jeb spoguļa otrā puse kā paralēls izplatījums, kurā dzīvi ved mūsu paralēlās personības ar fizisku ietekmi uz šaipus spogulim esošo spoguļattēlu vai arī kā vieta, kur viena mūsu esības daļa ved un turpina vest dzīvi pēc otras esības daļas bojāejas. Vieta, kura katram ir citāda – tāda, kādu to atspoguļo aplūkojamā subjekta psihe.
Filmas vērtību ceļ ne tikai spoguļa šausmināšana ar dažādiem lieliskiem kinematogrāfiskajiem trikiem, bet arī tas, ka filma ir arī par cilvēka psihi un tās glorificēto, mītizēto un mistificēto saistību ar spoguļattēlu gan tieši, gan metaforiski. Filmā ir ne tikai nozieguma un vaininieku pētniecība, bet arī cilvēka psihes, uztveres un paralēlā izziņa. Bet tas ir tikai stāsts - protams, pats par sevi tas ir aizraujošs, saistošs un labi nostrādāts, bet pašlaik runāju par filmu - kino mediju, kurš kādu stāstu padara par labu vai sliktu kino. Un šis, kā varat noprast, ir lieliska kino piemērs.

Kinematogrāfiski šīs spoguļpasaules mijiedarbojas tāpat kā stāstā jau no paša filmas sākuma, kad kamera eleganti ceļo no vienas spoguļrealitātes uz otru. Vērīgs skatītājs noteikti pamanīs sevis lutināšanu ar daudzajām detaļām filmas laikā - piemēram, daudz lietu un ainu tiek rādītas spoguļattēlā, tādējādi norādot un simbolizējot skatu uz mūsu pasauli no spoguļa otrās puses; filmā novērojamas vairāk vai mazāk izteiktas, vairāk vai mazāk simboliskas pārejas no vienas spoguļa puses uz otru, spēlējoties ar notikumu interpretāciju un simbolismu.
Bet bez spēlēm ar šausminoši labi atstarojošām virsmām, filmā ir arī kinematogrāfiskas rotaļas ap cilvēcības spoguļiem sabiedrībā - bieži taču novērojam to, ka cilvēki vēlas līdzināties citiem, kurus izvēlējušies par saviem etaloniem - apzināti vai neapzināti kopējot tos, tādējādi radot dzīvus to spoguļattēlus. Sevišķi jau nu tīņu vecumā, kad jaunā personība izvēlas sev elku. Režisors Kim Sung-ho piedāvā arī šādu gardu spoguļa un cilvēcības metaforu, simbolismu, kurš savā kinematogrāfiskajā izpildījumā dažbrīd lieliski konfliktē ar vispārpieņemto ainas un kadrējuma struktūru, radot gardu maindfaku - piemēram, simetriski iekārtotie detektīvu galdi, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, norādot uz muļķīgā detektīva tieksmi būt par sava vadītāja spoguli; dvīņu modeles ar simetriskiem tērpiem, kuri ir kā spoguļattēls viens otram, nemaz nerunājot par simbolisko dvīņu spoguļbūtību kā tādu – lieta, kura filmā ir vairāk kā eleganti apspēlēta.

Into The Mirror ir piesātināta ar simbolismu - viscaur filmā dominē kvadrāta formas; ir novērojamas arī durvju ailes, kuras izskatās kā spoguļu rāmis, kā arī dvīnes tiek rādītas ne tikai kā fiziski, staigājoši spoguļattēli viena otrai, bet arī tīri psiholoģiskā griezumā - filmas režisors filmas komentāros uzdeva interesantu jautājumu - aptuvens citāts: "Kas notiek ar dvīni, kad tas skatās spogulī pēc dvīņa nomiršanas - vai viņš redz savu īsto atspulgu, vai arī tikai mirušā dvīņa Es?"
Kā viens no spilgtākajiem dvīņu "spoguļattēliem" bija rotaļā plaukstas sitošo dvīņu meitenīšu aina, kura radīja efektu, it kā rotaļātos tikai viena meitenīte, kura sit plaukstas ar savu spoguļattēlu. Bet režisors nav apmierinājies ar simboliskām spēlēm ar spoguļa pusēm vien - kamera filmā eleganti ceļo arī laikā un telpā, tādējādi vizuāli, ar kinematogrāfijas valodas palīdzību stāstot filmas stāstu. Un ikkatra šāda nianse vienkārši lieliski lutina gan prātu, gan kino mīlētāja acis.

Kā zināms, Into The Mirror ir ņemta par pamatu ASV filmai Mirrors, lai gan Alexandre Aja (Mirrors režisors) to noliedz – taču faktiem pretim nerunāsi! Kopīgās (lasīt: špikotās) lietas:
- Tirdzniecības centrs;
- Ugunsgrēks stāstā;
- Izbijis policists, kurš nonācis notikumu centrā kā sargs un uz savu roku izmeklē notiekošo;
- Dažādas spoguļattēla šausmas;
- Spoguļattēlu savstarpējā fiziskā ietekme;
- Neuzkrītoša, bet tomēr iekš ASV Mirrors esoša spoguļu metaforiskās psiholoģijas skaidrošana;
- u.c.

Bet salīdzinājumā ar ASV atgremojumu, korejiešu filma ir daudz, daudz intelektuālāka un tematiski plašāka. Tā, iespējams, ir mazāk baisa, bet būtībā ir krietni intriģējošāka, ar gudrāku, plašāku un dziļāku stāstu, nemaz nerunājot par simbolisma un ideju pilno režisora darbu un spēles ar spoguļa pusēm.
Amerikāņi ir vienkārši ņēmuši Into The Mirror filmas ideju un oriģinālās baismes, un visnotaļ prasmīgi apstrādājuši tās, radot bailīgāku efektu. ASV fiulma, lai gan izcili baida, tomēr saturiskajā ziņā tā vienkārši ir trula un vidēja filma ar lieliskiem specefektiem.

Bet oriģinālfilma – tā sevī satur ne tikai interesantu stāstu un kinematogrāfiju, bet arī dažus apakšstāstus un veselu kinematogrāfisko norāžu sistēmu, kuru iespējams pamanīt vai nu vērīgi skatoties filmu vairākas reizes, vai noskatoties režisora komentārus, kuros mākslinieks atklāj ārkārtīgi daudzās nianses, kuras ieliktas teju katrā filmas kadrā.
Kā redzams, Into The Mirror savā receptē ir krietni vien intelektuālāks, tādējādi gardāks veidojums. Izcils Āzijas kino lolojums, kurš jau paspējis pastarpināti radīt spoguļattēlu sev.

Labs detektīva/psiholoģiskas šausmu filmas piemērs.

/10