Režisors: Takashi Miike (三池 崇史)

Galvenajās lomās:

Ryo Ishibashi (石橋凌)
Eihi Shiina (椎名英姫)

Filma sevī ietver tādus žanrus kā - trilleris, drāma, mistika, romantika un visbeidzot šausmas! Un patiešām, tas viss tur arī ir, piedevām to visu varētu raksturot arī zem viena vārda - murgs. Ja filmas pirmā daļa šķita diezgan interesanta un normālam skatītājam uztverama, un saprotama, tad filmas vidus (tāpāt, kā arī atlikusī filmas daļa) bija pilnīgs murgs - atmiņu, sapņu, notiekošā un nenotiekošā ķīselis. Filmas beigas varētu patikt tikai un vienīgi mazohistiem un/vai cilvēkiem ar pastiprinātu noslieci uz vardarbību/spīdzināšanu.

Filma vienaldzīgu neatstāj. Vēlējos, lai pēc iespējas ātrāk šī daiļrade beigtos, sen tādas sajūtas nebiju izjutis. Ir garlaicīgas filmas, kuras skatoties vienīgā vēlēšanās ir - vai nu pārtīt uz priekšu, vai arī izslēgt pavisam, ar šo gabalu ir savādāk - skatīties negribās, bet arī neskatīties nevar.
Noskatoties gan vairāk par domu, ka vajag padomāt ko aicini pie sevis uz mājām piektdienas vakarā neiegūsiet.

Grūti rekomendēt šo meistardabu kādam citam. Paralēles var vilkt ar lielāko daļu psiholoģisko šausmu filmu, kāda ir liela daļa, ja ne visa Japānas horror, tajā pašā laikā, manuprāt, filma ir ierindojama kategorijā love or hate.

Starpcitu biju mazliet izbrīnijies, ka neatradu nekādu informāciju par šo filmu šeit, diezgan populārs darbs jau laikam skaitās.

Jāatzīst, ka Takashi Miike reti kad spēj skatītāju atstāt vienaldzīgu.

Filmas sākumu skatījos ar domu, ka laikam būs saistoša drāma + romantika...

Filmā piesaistīja dramatiski psiholoģiskie momenti, viens no tiem, ka vīrietis vēlējās atrast pašpārliecinātu un neatkarīgu otro pusīti, bet kā gadījās kā nē, atrada pretējo meklētajam - garīgi slimu, kuras pašpārliecinātība bija rūpīgi izspēlēta maska...
liktens, bailes vai psihes izspēlēts paradokss?

Psiholoģisku filmu cienītājiem filmu ir vērts noskatīties.

Kārtējā stindzinošu kliedzienu psiholoģiskā šausmu filma - nesaku, ka slikta, nu sākums jau tāds mierīgs šķiet... Vienā brīdī gan gribējās slēgt laukā un iet prom, bet no otras puses interese, kā beigsies

Filma diskā ir, bet pēc šī teikuma izdomāju ka labāk noskatīšos kaut kad vēlāk kad būšu paaudzies lielāks. Pagaidām spīdzināšana filmās man galīgi neiet pie sirds.

Filma apvieno poētiski traģiskus dzīves stāstus ar J-Horror neapšaubāmi māksliniecisko estētiku un piemet klāt pat daļiņu no Kinga novelēm raksturīgā, pati balstoties uz kāda japāņu autora darbu. Kā jau teikts iepriekš - pirmā filmas stunda ir relaksējoša, mīļa un sirsnīga, kā arī gaumīga romance, taču filmas otrā puse ieved psiholoģiski sagrautā pasaulē, personiskajās ellēs un tuvas vardarbības virpulī, kurā neizpaliek nedz vardarbības iemesli, nedz mākslinieciskums, nedz šokējoši estētiskās vērtības. Takashi-san vēlreiz ir radījis kapitālu kino, lai ar šo kokteili skatītāju nogāztu no kājām.
Lielisks, iespaidīgs un vēlreiz lielisks tēlu psiholoģijas un šausmu kino, un filmas veidotājiem arī patīk Tarkovskis ^^
Nākamā filma, kuru derētu redzēt no šī brīnišķīgā režisora, varētu būt Happiness Of The Katakuris - nemirušo mūzikls. Un tieši kombinācijas dīvainības dēļ. Kā arī - Āzijas kino cienītājiem obligāti ir jāredz citas viņa filmas. To ir visnotaļ daudz (uzņem ap 7 filmām gadā)! 8/10
Treileris: http://www.youtube.com/watch?v=yhsrsWcEspc

Tie skati, skati - būtībā neko neslēpj.
Man patika.

Patika paskurināties pie pretīgajiem skatiem.
Vismaz kādas pārmaiņas.
Kopumā ņemot - man patika.

Tīkama ir arī kontrastu savienošana spēcīgi attīstītos tēlos - dāma tik ļoti kauc pēc mīlestības, ka brīdī, kad viņa dara pāri vīrietim, rodas nevis viņas sodīšana vēlme, bet gan līdzjūtībai līdzīgs priekšmets - un tas ir tikai viens no filmas interesantajiem elementiem.