Petardes pret gariem

Kad satiekamies, novēlu Inai laimīgu jauno gadu. Viņa mazliet samulst, tad paskaidro: "Man jauns gads vēl nav iestājies. Vēl ir Gaiļa gads. Esmu pieradusi kā sākumu just Austrumu jauno gadu, un tas sāksies tikai šosvētdien. Manās smadzenēs tas jau ir pilnīgi kā nofiksēts." "Svinam arī parasto, mūsu gadumiju, taču svētki saskaņā ar Mēness kalendāru ir īpaši," saka Ina Forande (34). Viņa studējusi sinoloģiju, pārzina Austrumu valodas, un tagad abiem ar vīru Iljonu Čoju (33) Rīgā pieder korejiešu restorāns Soraksans.

Korejā svinēt gada sākumu viņai nav gadījies, taču Ķīnā gan. Visas četras gadumijas, kamēr tur dzīvoja. Parasti līksmojušies Pekinas universitātē kopā ar citiem ārzemju studentiem, bet reiz gadījies būt mazā Ķīnas ciematiņā. "Mazā pēc viņu mērogiem – tikai 3000 iedzīvotāju," nosmaida Ina. Tur redzējusi dažādas tradīcijas. Pie visām ēkām, pat pie kūtiņas un tualetes, pieliek uz sarkana papīra rakstītus laimes vēlējumus. Gaisā laiž tarkšķošas petardes – jo vairāk trokšņu, jo mazāk nākamgad būšot ļauno garu. Savukārt Korejā saglabājusies ļoti sena tradīcija – uz īpašām strēmelēm tiek fiksēti visi senči, katram tiek likts ēdiens atsevišķā istabā. Tajā visi ieiet un pateicībā godbijīgi paklanās. Šajos svētkos satiekas visa ģimene, sabrauc pie tēva un mātes. Iljons ar Inu parasti ir Latvijā, taču noteikti piezvana un apsveic. Ina nopūšas: "Viņi jau saprot, ka nevaram atbraukt, taču, kad tajā naktī zvanām, vienmēr nosaka – visa ģimene te ir, bet jūs neesat... Esam tādi kā tradīciju pārkāpēji."

Ina un Iljons šajā vakarā Latvijā vāra zupu no jūras aļģēm – tas esot ilgam mūžam. Iedzer rīsu vīnu, atceras, kāds bijis gads, un pārrunā nākamo. Abi ietērpjas tradicionālajos korejiešu tērpos. "Ievēroju, ka Korejā arī ikdienā daudzi tā staigā, īpaši vecākā paaudze. Sākumā brīnījos – nāk pretī neparasti saposusies tantiņa, bet, izrādās, viņa dodas uz dzimšanas dienu."

Svešiem matiem, nolaistām acīm

Citas tautas tradicionālajā tērpā Ina pārpārēm iejutās šovasar, kad precējās saskaņā ar visām senajām Korejas tradīcijām. Pirms pieciem gadiem kāzas nosvinētas Latvijā, ar latvisku mičošanu un izdziedāšanos. Salaulāšanās Korejā palikusi kā neatdots parāds Iljona vecākiem un radiem. Vīratēvs jau sen mudinājis un bijis apbēdināts, ka viņi nesteidzas. Vīra vecāki Inu savā ģimenē pieņēmuši, tomēr vienmēr bijis nojaušams – apprecējušies Latvijā, bet ne jau pie mums...

Korejā šobrīd vairāk izplatītas eiropiešu kāzas – baltās kleitās, ar mūsdienu ceremoniju. Taču Ina gribējusi, kā viņa saka, pa īstam. Tikai vēlāk apjautusi, ka process ir daudz sarežģītāks, nekā spējusi iedomāties.

Gatavošanās ceremonijai sākusies pāris dienas iepriekš. Divas korejietes, īpašās palīdzes, uzreiz noprasījušas, vai Ina saprot korejiski. Kad uzzinājušas, ka sadzīviskā līmenī sarunāties spēj, kļuvušas varen priecīgas. Izstāstījušas, ka meitene ārzemniece viņām gadoties pirmo reizi, lai arī jauktās laulības reizi pa reizei notiek.

Vispirms piemērījušas Inai pamatīgu melnu bizi (gari mati esot sievietes rota un simbolizē skaistumu), taču tā pārāk kontrastējusi ar viņas pašas rudajiem. Vaicājusi pēc melnas parūkas, bet tādas nebija. Nu ko, būtu jākrāso, bet tā uzreiz un melnā krāsā?! "Iljons teica, lai izlemju pati. Nu labi, domāju – mati nav rokas, ataugs," smejas Ina.

Kāzu dienā pie melnās zēngalviņas pielikta bize, seja pārklāta ar baltu, baltu pūderi. Sieva tikusi arī pie liekajām skropstām un iezīmētām acīm. Ina pasmaida: "Zīmēja tik ilgi un pamatīgi, ka šķita – grib izvilkt, lai acis būtu pietiekami slīpas. Pēc tam daži Iljona radi brīnījās – zinājām, ka viņš precas ar ārzemnieci, bet te pavisam korejiska meitene. Laikam jau gaidīja blondus matus..."

Vissūrāk gāja ar tērpu. Tas ir sarežģīts un tiek ģērbts kārtu kārtām – apakšsvārki, sarafāns, gari svārki, jaciņa, lielais sarafāns, tad vēl pamatīga žakete. Bet ārā plus 35 grādi! "Vienā brīdī sapratu, ka vairs nevaru – ienīstu šīs drēbes, gribu iekrist baseinā, man ir karsti! Vīrs tikai noteica – man ir tāpat. Tagad, skatoties fotogrāfijas, šķiet fantastiski skaisti, bet tobrīd..."

Ceremonija bijusi skaista un neparasta, kaut kas pilnīgi citāds. Vadītājs runājis korejiešu valodā, taču tādā senā, turklāt visu laiku vienā intonācijā. Ina neko nav sapratusi. "Es domāju – vīrs būs blakus, gan palīdzēs. Taču mēs bijām katrs savā galda pusē, turklāt manas acis sedza garš dvielis un galvai visu laiku bija jābūt noliektai. Jo esmu sieviete, tātad zemāka nekā vīrietis. Tobrīd gan neprātoju par senām tradīcijām, tikai nodomāju – žēl, ka nevaru paskatīties, cik viesu sanācis. Tā vien gribējās pašķielēt," viņa pasmaida.

Brālis baltos cimdos

Ceremonijas laikā katrs no jaunajiem lej vīnu glāzē, kura tiek aiznesta otram. Abi padzeras – tas simboliski nozīmē, ka paliks kopā. Jārunā nekas nav, tikai jāklanās un jāsēž lotosa pozā. Ina zinājusi, ka ilgi tā nespēj nosēdēt, cerējusi, ka varēs tupēt, bet korejiešu ceremonijmeistares gandrīz vai ar varu esot "iesēdinājušas tajā lotosā".

Korejiešu kāzās ir strikti noteikts – sievas un vīra radi visu laiku turas atsevišķi. "Iljonam ir šausmīgi daudz radu, uz kāzām sabrauca pat trešās pakāpes brālēni un māsīcas, kurus viņš kopš bērnības nebija saticis. Laikam jau visiem ļoti kārojās to svešinieci redzēt. Sākumā smējāmies, ka jādibina čārterreiss, lai uz kāzām tiktu mani radi. Diemžēl vecāki nevarēja ierasties, bet atbrauca mans brālis (uzņēmējs Aivars Forands – G. T.) ar sievu un trim bērniem. Vecākajam dēlam vēl sieviņa līdzi. Tuvākie vīriešu kārtas radi ceremonijā velk baltus cimdus. Brālim tas tā patika! Viņš smejot lūdza – precies Korejā vēlreiz," atceras Ina.

Pēc laulībām notiek mielasts, taču ne līksmības pilns, kā Latvijā ierasts. Visus sasēdina pie apaļiem galdiem. Pēc saraksta. Jaunie vispār nevar piesēst, iet apkārt un katram saka paldies, ka atnākuši. Dāvina tikai naudu. Turklāt katrs speciālā grāmatā ieraksta, cik iedevis, un parakstās. Pēc tam vīra tēvs sarēķina, cik iztērējis, rīkojot kāzas, un cik, kā saka, dabūjis atpakaļ. Dāvinājumi patiesi dāsni, mazākā summa, pārvēršot mūsu naudā, – 50 latu. Taču jaunais pāris to nesaņem, viņiem vecāki dāvā naudu kāzu ceļojumam. Tas notiek īpašā zālītē, tuvākie radi sasēžas sarkanos spilvenos. Jaunie atkal klanās, saka paldies. Inai pārdomas radījis, ka viņai bijis jāklanās piecas reizes – par to, ka pieņēmuši ģimenē, bet vīrs savējiem klanījies tikai divas – par izaudzināšanu.

Ar karti līdz ausīm

Latviete Ina un korejietis Iljons iepazinās Ķīnā pirms astoņiem gadiem, abi studēja Pekinas Valodas un kultūras universitātē. Ina bija beigusi sinologus, ķīniešu virzienu Latvijas Universitātē, kur pasniedza ķīniešu valodu, un uz Ķīnu bija atbraukusi padziļināt zināšanas, savukārt Iljons sāka apgūt ķīniešu valodu. Kādas marokānietes dzimšanas dienas ballītē abi sāka runāties. Iljons vaicājis, no kuras valsts jaukā meitene atbraukusi. Par Latviju nebija dzirdējis. Kad pieminēja Eiropu, sapriecājies – zinu, Zviedrija! Tad aizskrējis un atgriezies ar karti. Ina centusies rādīt mūsu zemi un piepeši iekliegusies – Rīga bija iezīmēta Igaunijā un Tallina Latvijā! "Pēc tam mēs ilgi runājām par dažādām tēmām. Šķita, ka šo puisi pazīstu pusi dzīves. Nākamajā dienā netīšām atkal saskrējāmies, bet pirms tam taču pusgadu mācījāmies vienā universitātē un ne reizi nesatikāmies. Pat nepaspēju pamanīt to brīdi, kad jau biju līdz ausīm… un viņš arī," jauki pasmaida Ina.

Atbraukuši uz Latviju 1999. gada vasarā. Pirmais, kas Iljonam radījis pozitīvu šoku, – daba un svaigs gaiss. Inas vecāki dzīvo Saulkrastos, un no rīta Iljons devies pastaigāties pa mežu. Visi nobijās, ka apmaldījies, bet viņš pēc divām stundām atnācis un nesapratnē stāstījis, ka nav nevienu sastapis – vai kas noticis?! "Gan Korejā, gan Ķīnā, ej vienalga kur, visur ļaudis." Korejiešu puisim Latvija iepatikās, taču uzreiz viņš to nav atklājis. Abi plānoja mitināties Ķīnā. "Piepeši Iljons saka – dzīvosim Latvijā. Prasu – ko tu darīsi, bez valodas, bez darba?! Atvērsim restorānu, viņš izmet. Iljonam patika gatavot, starp citu, tas nav raksturīgi korejiešu vīriešiem. Tā sākās Soraksans," atceras Ina. Soraksans ir ļoti augsta sniegota Korejas kalna vārds. "Jums kalnu nav. Gribēju uzdāvināt Latvijai kalnu," sirsnīgi teic puisis.

Trauku princips

Kā tas ir – apgūt svešas tradīcijas, sajust citu mentalitāti? Ina smejas – pamatīgs mikslis! Abi pat sarunājas, kā paši ironizē, savā valodā. Latviski, ķīniski, korejiski, no visa pa druskai. Ja kāds ieklausās, ļoti brīnās – atvainojiet, kādā valodā jūs tikko runājāt?

Ina reizēm sevi pieķerot, ka Latvijā sasveicinās tā, kā pieņemts Korejā – ar galvas noliekšanu. Savukārt Iljons kļuvis netipiski džentlmenisks – durvis atver, palaiž sievieti pa priekšu. Viņa dzimtenē tā nedara. "Kad vīrs Seulā pasniedz man roku, kāpjot no autobusa, piecdesmit korejiešu atskatās – vai tiešām mūsu tautietis un vai nav jucis? Man daudzi teikuši, ka Iljons kļuvis ļoti eiropeisks. Esam tā ieplūduši abu tautu tradīcijās, ka neko nenodalām. Droši vien būtiski bija tas, ka daudz zināju par Austrumiem. Tie man bija dvēseliski tuvi. Vienu zinu noteikti – neviens latviešu vai krievu puisis neizturētos pret maniem vecākiem ar tādu pietāti un mīlestību kā Iljons. Un vīrs nekad nav izturējies pret mani tā, kā austrumnieki pret savām sievietēm. Kaut gan man viņš vienmēr mēdz teikt, ka esmu vairāk austrumnieciska nekā eiropeiska. Iespējams, neesmu tik atvērta kā daudzas mūsu sievietes, tas Iljonam manī patīk," nedaudz koķeti bilst Ina.

Sieviete lepojas, ka vīra ģimene viņu pieņēmusi, lai gan korejieši nav pārlieku atvērti pret svešiem. "Vīra mamma jau neizrādīja, bet es kā sieviete jutu viņas atturību... Kad pieteicos nomazgāt traukus, viņa bija izbrīnīta – vai tad eiropietes to dara?! Vēl trakāk bija ar manu brāli, viņš vienkārši sāka mazgāt traukus. Domāju, ka Iljona mamma dabūs sirdstrieku. Nevaru uz to skatīties, lai viņš iet prom! – viņa sauca. Korejiešu vīrieši parasti virtuvē nepalīdz. Beidzamajos gados gan ievēroju, ka Iljona tēvs sācis vārīt kafiju, viņam tā ļoti garšo."

Savā Rīgas dzīvoklī Ina un Iljons brokastīs ēd rīsus un zupu. Nu pavisam korejiski. Vīram sācis garšot arī biezpiens, siers un kefīrs. Pirms dažiem gadiem no visa tā, maigi sakot, nācis vēmiens. Savukārt Inai tīk kimči – tradicionālie marinēti sālītie Ķīnas kāposti ar ķiplokiem, asajiem pipariem un ingveru. Korejieši bez kimči nevarot iztikt. Ina izteiksmīgi stāsta anekdoti: "Korejietis nonāk uz neapdzīvotas salas. Piepeld nāra un saka: puis, es tev došu to, ko sen neesi dabūjis... Kimči! – viņš jūsmīgi sauc."

Iljons, Jonis un Jānis

Iljons ir hokeja fans "līdz miesai un kauliem", visus mūsējos zinot pēc vārdiem un lepojoties ar sarkanbaltsarkano kreklu. Pēc spēles ar Japānu, kad mūsējie zaudēja, gan bijis nepatīkams incidents. Kaut kādi džeki sākuši lamāties – ko šitais japānis iedomājas... "Vīrs bija ļoti apbēdināts. Citreiz arī – kāds pienāk, apsaukā par ķīnieti... Mēs jau saprotam, ka tā ir neaudzinātība, taču es joprojām uztraucos, kad Iljons vakarā viens iet cauri pilsētai."

Viņam ļoti patīk, ka latvieši daudz dzied. Arī pats prot nodziedāt Pūt, vējiņi! vai Kur tu teci, gailīti? – ar visiem vārdiem. Viesībās ātri vien sākot bikstīt Inai sānos – varbūt beidzot dziedam? Korejieši vairāk iecienījuši karaoke, pasēž pie galda un tad dodas uz atsevišķu telpu, kur kopā skatās ekrānā un uzdzied.

Inai prieks, ka vīrs iemācījies runāt latviski. Ne jau perfekti, vairāk intuitīvi. Reiz, tas bija pirms diviem gadiem, devies iepirkties uz Centrāltirgu. "Pārdevēja pagadījās īsta krieviete. Iljons vaicā latviski, viņa neatbild. Viņš uzstāj – vajag runāt latviski, es dzīvoju trīs gadus un māku, bet tu cik ilgi te dzīvo? Blakus jau sāk smieties, tulko viņai. Dāmiņa no aizvainojuma sarkana. Tagad viņa liela draudzene. Vienmēr cenšas runāt latviski, dzirdam, ka daudz ko atkal iemācījusies."

Nu jau labu laiku Inai ir vīrs Jānis. Vārds Iljons ir līdzīgs latgaliskajam Jonis, tātad – Jānis. Tagad arī viņam ir vārdadiena – ar ozolu vainagu galvā un skaistiem ugunskuriem. Iljonam šie svētki ļoti patīk. Un vārds arī. Ja ar kādu Latvijā iepazīstas, lepni stādās priekšā – Jānis.

Pārpublicēts no TVNET

http://www.soraksans.lv/