Skatītāju Vērtējums:

Momoko jeb pēc vārda nozīmes Persiku bērns (Kjoko Fukada), ir meitene, kura dzīvo lauku pilsētiņā Šimotsumā. Viņai riebjas visapkārt valdošā garlaicība, tāpēc meitene mēģina radīt savu mazo pasauli, kurā lielu daļu ieņem Japānas subkultūras stils „Lolita”. Viņa dievina Francijas vēstures posmu, kad tika radīts Rokoko stils, tāpēc Momoko sev darina dažādus krāšņus „Lolitas” tērpus, kuros dominē maigi toņi un mežģīnes.

Bet, lai gan Momoko ģērbjas šādā gaisīgā stilā, iekšēji viņa ir tieša un vēsa meitene, kura ļoti lielu daļu sava laika pavada iepērkoties Tokijas „Baby, the Stars Shine Bright” (reāls „Lolitas” stila apģērbu zīmols) veikaliņos.

Tomēr Momoko vienmuļā dzīve sagriežas kājām gaisā, kad viņa iepazīstas ar rupjo, moto meiteni Ičigo jeb pēc vārda nozīmes Zemenīti (Anna Tsučija). Viņu iepazīšanās norit visnotaļ interesantā veidā.

Kādu dienu Momoko, meklējot papildus naudas ienākumus, izliek paziņojumu, ka tirgo apģērbu zīmolu imitācijas, kuras meitenei atstājis tēvs. Uz paziņojumu atsaucas neviena cita, kā Ičigo, kura ir apburta ar šīm imitācijām.

Tā abas meitenes sāk draudzēties un tūlīt tiek ierautas dažnedažādākajos notikumos.

Divu Japānas ekscentrisko subkultūru satikšanās. Zoku/Yanki jeb motociklistu bandas un Lolitas. Šī tikšanās ir piesātināta ar tik augstu krāsu sulīgumu, ka uzreiz prātā atsauc Haradžuku modes grāmatu sēriju „Augļi” jeb „Fruits”, kuru sakompilējis fotogrāfs Aoki Šoiči.

Ja mēs šo krāsu piesātinājumu un dažādību savietojam ar līdzvērtīgiem tērpiem, ainavām, mazliet nesakarīgu, humoristisku sižetu, neprātīgiem tēliem un rotaļīgo Tetsujas Nakašimas uzņemšanas stilu, tad iegūstam atslēgas vārdus, kuri tiešā veidā raksturo to, kas notiek uz ekrāna.

Šī ir viennozīmīgi absurda komēdija, kurai tajā pat laikā ir kāds skaidrojums. Filmā tiek sajauktas ļoti daudz lietas, kas ir iefiltrējušās Japānā un kas padara šo zemi par tik savdabīgu. Liekas, ka noveles autors Nobara Takemoto, kura rakstu darbs kalpo par pamatu scenārijam, ir nebaidījies rakstīt pilnīgi brīvā domu lidojumā, jo brīžiem šķiet, ka lai izdomātu noteikta veida varoņus un viņu rīcību, ir jābūt rakstniekam, kas viegli peld savā fantāziju pasaulē.

Šis augļu kokteilis skatītājam tiek nogādāts ar divu centrālo tēlu - jauno aktrišu starpniecību, un tieši šajā posmā, man šķiet filma nedaudz nenostrādā. Ja atklāti, tad šķita, ka Anna Tsučija ir nepiemērota aktrise šai lomai, bet tajā pat laikā nenāk prātā piemērota kandidāte. Tomēr viennozīmīga rekomendācija šai aktrisei būtu pamācīties kā tad pa īstam spļaudīties, vai iespējams viss tika notēlots tieši tā, kā to aprakstījis Takemoto.

Filmu ir vērts noskatīties eksperimenta pēc, tomēr viennozīmīgi šī ir no sērijas „mīli vai ienīsti”, pie tam, labākai uztveršanai, derētu nelielas zināšanas par Japānas popkultūru.