Skatītāju Vērtējums:

Stāsts par sievietēm, kuras tiek iemānītas Melnburnā ar solījumiem par naudas pelnīšanu darbā par dejotājām. Realitāte ir daudz skarbāka, viņas kļūst par cilvēku tirgošanas upuriem...

Kristala (Emma Lunga), Vanja (Saskia Burmeistere) un Rubija (Suna Parka) ir kļuvušas par liela Austrālijā bāzēta cilvēku tirgošanas sindikāta upuriem. Viņu iebraukšanas dokumenti ir viltoti un draudot ar brīvības atņemšanu, sindikāta suteneri liek sievietēm nodarboties ar prostitūciju.

Sunē (Amanda Ma) ir nobijusies Ķīniešu māte, kas izlietojot visus savus iekrājumus, atlidojusi uz Austrāliju, lai atrast savu pazudušo meitu, kura arī ir nonākusi sindikāta rokās...

Ešlija (Veronika Sivaka) ir apdrošināšanas aģente, kura netīšām sastop Sunē un sniedz palīdzību izmisušajai sievietei meitas meklējumos.

Soli pa solim tiek atklāti nepatīkami fakti par cilvēku tirdzniecības aizkulisēm un indivīdu vēlmi dominēt pār citiem cilvēkiem...

Filma par smagiem likteņiem un sapņiem par brīvību demokrātiskā un brīvā laikā un telpā... Darbs, kas liek aizdomāties par to, ka verdzība un atsevišķu cilvēku grupu vēlme būt vardarbīgi pārākiem pār citiem, ir tik ļoti grūti izskaužama cilvēces novirze...

Ģimene, narkotikas, prostitūcija, izvarošana, vardarbība – tās visas ir reālas lietas, par kurām runā filmā...

Rodas nospiedošas sajūtas, bet tieksmē pēc mantiskām vērtībām, apkārt ir daudz cilvēku, kas ir gatavi pārdot savu miesu un dvēseli noteikta mērķa vārdā... Tā nav tikai trešo pasaules valstu problēma, tā ir problēma, kas kļūst aizvien aktuālāka un izpaužas ne tikai kā tieša prostitūcija, bet tajā skaitā arī citos veidos. Piemēram, cilvēku tirdzniecībā, meklējumos pēc bagāta oligarha, un tamlīdzīgi... Filmas ainas tiešām spēj izsist no līdzsvara un pat reizēm gribētos, šo realitāti neapjaust...

Režisors Dī Maklaklans ilgi cīnījās ar vairākām problēmām, lai vispār šādu filmu padarītu par realitāti. Vispirms jau Austrālijas valdība atteicās piešķirt jebkādus finansējuma līdzekļus šim darbam. Otrkārt jebkurš Austrālijas filmu izplatītājs atteica režisoram šī darba realizēšanā. Galu galā filma tika uzņemta par ļoti mazu budžetu un iznāca video formātā.

Tomēr tā nepalika skatītāju nepamanīta. Gluži pretēji, video pārdošanā, filma guva labus panākumus un ātri vien vairāki kritiķi un godalgu pasniedzēji atzina „Jammed” par gada labāko kino darbu, bet filmu izplatītāji nobombardēja veidotājus ar telefona zvaniem cīnoties par izplatīšanas tiesībām.

Cilvēki atzina, ka viņi vēlas apskatīt filmas veidotāju redzējumu par to, kas notiek Austrālijas pagrīdēs, pie tam, daudzi zina, ka tā ir realitāte, tomēr valsts un cilvēku kopienas nevēlas to atzīt. Filmas veidotāji tikmēr atklāja, ka viņi diezgan detalizēti ir izpētījuši pagrīdes cilvēku pārdošanas biznesu, tomēr filmu veidoja nevis kā dokumentālu, bet gan kā mākslas.

Skumja, traģiska, aizkustinoša un realitātes skarbuma dvaku nesoša filma, kas varbūt nav kino šedevrs, tomēr ir ieteicama viela.