Skatītāju Vērtējums:

Naomi Šimizu (Naoko Idžima) ir eleganta Tokijas modes veikala vadītāja. Viņa savu ikdienu pavada grimstot greznībā, piemēram, pat brokastīs malkojot smalku šampanieti.

Šī sieviete pat nenojauš, ka viņas vadītais veikals katru brīdi var bankrotēt. Tā arī notiek. Viņa zaudē visu, ieskaitot savus noguldījumus un personīgās mantas. Ar savu vienīgo mantisko vērtību – sporta auto, sieviete traucas noskaidrot bankrota iemeslus...

Tomēr steiga noved pie negadījuma... Viņa notriec velokurjeru Jokotu (Hirojuki Jabe), kurš kritienā lauž kāju... Sievietei draud lielas soda sankcijas – iespējams pat cietumsods. Lai izbēgtu no cietumsoda, viņai ar Jokotu būtu jāslēdz vienošanās... Bet, tā kā Naomi nav atlikuši nekādi finansiālie resursi, viņa tieši nespēj kompensēt nodarīto kaitējumu.

Jokota strādā izmirstošā industrijā – Japānā velokurjerus sāk aizvietot motokurjeri, viņš saprot, ka ar savu savainojumu nespēs palīdzēt pāriniekam Suzuki (Tsujoši Kusanagi), viņu vadītajā velokurjeru kompānijā „Tokijas Ekspresis”. Tādēļ Jokota, kā kompensāciju, lūdz Naomi aizvietot viņu darbavietā līdz brīdim, kamēr savainojumi sadzīs.

Naomi ir iedzīta strupceļā... Bet, lai izvairītos no cietumsoda, viņa pieņem piedāvājumu... Drīz vien Suzuki sastopas ar savu jauno, izlutināto pārinieci Naomi...

Vienkārša un gaiša komēdija, kuru radījusi Fudži televīzija sadarbībā ar Rietumu pasaulei mazpazīstamo režisoru Jasuo Babu.

Domāju, ka jau pēc izlasītā priekšstāsta, cilvēkiem rodas nojausma kāda varētu būt filma. Lai gan paredzama un brīžiem klišejiska, tā sniedz labu atpūtu ar vienkāršu stāstu, Japāņu humoru, sportisku pieskaņu un jaukiem aktieriem galvenajās lomās. Piedevām tiem, kam garšo alus, jo īpaši, ja filmu skatāties gada vēsajā laikā, nostaļģiju pēc auksta aliņa karstā vasaras dienā garantēta. Tiesa, tā kā Budweiser alus ir viens no galvenajiem sponsoriem, galvenais varonis vienmēr dzer tikai šo marku.

Japāņu filmu veidotājiem tiešām rekomendējami būtu ražot vairāk šāda tipa filmas, nevis aizrauties ar lielbudžeta grandiem. Šāda veida gaišu un tīru filmu trūkums mūsdienu kino plūsmā ir acīmredzams.

Jasuo Baba nav ļoti pazīstams režisors un, pēc „Messenger” iznākšanas, viņš nozuda no lielā kino aprindām, atkal nopietnāk atgriežoties tikai 2007. gadā, kad iznāca viņa jaunākā komēdija „Bubble Fiction: Boom or Bus”, kuru viennozīmīgi rodas vēlme iekļaut savā kino repertuārā.

Ir interesanti arī palasīt par Babas filmām, kurām galvenokārt caurvijas kāda sporta tematika. Piemēram, Japānā ir novērots, ka pēc viņa filmām pieaug jauniešu interese par konkrētā filmā pielietotajām lietām, piemēram, pēc „Messengers” - interese par sporta velosipēdiem.

Tomēr „Messengers” runā arī par tādām tēmām, kā - smags darbs vainagojas ar panākumiem, cilvēki spēj mainīt attieksmi, vai arī mīlestība. Šīs tēmas tiešā veidā uzrunā vienu no galvenajām filmas auditorijām – Japānas jauniešus.

Un neapšaubāmi, arī man, skatoties filmu radās vēlme siltā vasaras dienā pabraukāties pa Tokijas ielām, izbaudot labumus, ko šī pilsēta spēj dot.

Ieteicama filma gaišam atslodzes vakaram, piedevām, tie AMDB lasītāji, kuri pievienojās pagājušā gada festivālam, atceras šo filmu, kā festivāla noslēdzēju.