Skatītāju Vērtējums:

Būdami mazi, divi puikas, Juki un Garai savu acu priekšā redz iznīcību un slepkavības. Viņi dzīvoja Okinomabunes salā ar nieka 600 cilvēku populāciju, kad uz šīs zemes notika negaidītais...

Kādu dienu salā noplūda ASV izstrādāta slepenas gāzes ieroča rezerves, kura nosaukums ir MW jeb izrunājot „Mū”. Daudzi iedzīvotāji, ieelpojot, saindējās un, militāristu norīkotie slepenie cilvēki, sadedzinot un nošaujot, nogalināja pārējos. Sala tika pilnībā iznīcināta no jebkādas dzīvības, tomēr, paslēpušies, uz šiem notikumiem noskatījās Juki un Garai, kuriem vēlāk izdevās izbēgt no drošas nāves, patvērumu meklējot Tokijā...

Ir pagājuši vairāki gadi, Tokija. Juki (Hiroši Tamaki) ir kļuvis par ietekmīgu baņķieri, kamēr Garai (Takajuki Jamada) par mācītāju mazā baznīcā... Viņi tur noslēpumā lietas, kas ar viņiem notikušas, tajā pat laikā palēnām noskaidrojot atbildīgos cilvēkus par šo masu slaktiņu, par kuru visa pasaule tiek turēta neziņā...

Kamēr Garai cenšas rast mieru pie Dieva, Juki, kurš, glābjot Garai, ieelpoja nelielu gāzes devu, ir kļuvis par inteliģentu ļaunuma iemiesojumu, vērpjot afēras ar mērķi nogalināt visus, kas ir vainīgi pie MW, notikumiem salā un arī tos, kas stājas viņa ceļā...

Filma, kas kārtējo reizi lika sarosīties daudziem Japānas kultūras zinātājiem. Kāpēc? Tāpēc, ka par godu mangas meistara, diemžēl jau nelaiķa, Osamu Tezukas 80. jubilejai, tika ekranizēts stāsts „MW”, kas ir izteikts Tezukas (pazīstams arī pēc „Astro Boy”) tumšāko noskaņu darbs.

Lai gan konceptuāli šis stāsts ir zināms, filma tika vērota, iepriekš nezinot mangas un animācijas filmas, kas saistās ar „MW”.

Jau pēc pirmajiem kadriem var redzēt, ka režisors, Hitoši Ivamoto (vairāk pazīstams televīzijā) ir saņēmis lielu budžetu, un filmu vēlas izveidot pēc visiem Holivudas „standartiem”. Daudz spriedzes, panorāmas skatu, luksusa lietu, starptautiskās darbības un tamlīdzīgi.

Nevelkot gumiju, jāsaka, ka filma ir diezgan liela izgāšanās. Pat jau nezinot mangu, kas, vadoties pēc atsauksmēm, ir daudz bagātāka un pilnvērtīgāka, filma pati par sevi ir samērā patukšs divu stundu kino, kurā ieguldīti milzīgi naudas apjomi gan uzņemšanā, gan mārketingā.

Protams, savu pamata mājas darbu filma izpilda. Attiecīgi, ir spriedze, ir šis tas no oriģinālā stāsta, arī aktieru darbs nav tas pats sliktākais, jo īpaši Hiroši Tamaki sniegums. Tomēr šīs lietas un Tamaki nespēj aizsegt to, ko neredz – nespēj radīt režisors.

Ja vadās no tā, kas dzirdēts par mangu, tad varoņi un to savstarpējās attiecības filmā ir pat ļoti vienkāršotas. Daži no tiem, pat nezinot „MW” oriģinālo stāstu, šķiet, kā mākslīgie implanti laika aizpildīšanai. Arī rīcība, kas notiek uz ekrāna, skatītāju var atstāt nesaprašanā, jo nav līdz galam izstāstītas vairākas lietas, kas ir stāsta fundamenti. Kāpēc puiši palīdz reportierei? Kāpēc ASV armija sāk helihoptera apšaudi bez brīdinājuma? Kāpēc Juki un Garai attiecības ir tik savādas? Filmu varēja bagātināt, jo, jāatzīst, bija vairākas epizodes, kas lika garlaikoties un šķita pārāk izstieptas.

Vēlos piekrist arī tiem cilvēkiem, kas saka, ka Tezukas vārds, „MW” atpazīstamība, galvenie aktieri un, piemēram, jaunās Japānas poproka superzvaigznes – Flumpool grupas tēmas dziesma, ļāva labi pārdot vienkāršu spriedzes filmu, kuras pirmās 15 minūtes izskatījās pat ļoti daudzsološas, tomēr noslēgumā atstāj skatītāju... bezemociju stāvoklī?