Skatītāju Vērtējums:

Kokgriezumu meistars Džins (Džo Odagiri) ir vīrietis ar salauztu sirdi, kurš garas darba stundas pavada vienatnē.

Kādu nakti viņš sapnī redz auto negadījumu. Pamostoties, viņu pavada sajūta, ka tas nebija sapnis. Viņš, braucis ar savas bijušās draudzenes auto, izraisījis nelaimes gadījumu un aizbēdzis no notikumu vietas.

Realitātes sajūtu vadīts, Džins dodas uz vietu, kuru redzēja sapnī. Izrādās, ka nelaimes gadījums ir patiešām noticis, tomēr auto vadītājs nebija viņš, bet gan kāda sieviete Rana (Najeonga Lī).

Kad policija apcietina šo sievieti, viņa nepārtraukti atkārto, ka nav vadījusi auto, bet gan tajā laikā gulējusi savā mājoklī.

To dzirdēdams, Džins dodas policijas iecirknī un uzņemas pilnu vainu par notikušo nelaimes gadījumu...

Kad Rana un Džins tiekas, izrādās, ka viņi abi savos sapņos ir cieši saistīti...

Kāpēc viņš rīkojās tā? Kāds ir zemteksts? Vai man vispār šī filma patika? Tie ir tikai daži jautājumi, kurus nākas uzdod gan filmas skatīšanās laikā, gan arī pēc noskatīšanās.

Tomēr izejot cauri virknei jautājumu, nonāku pie secinājuma, ka Kims Kiduks dodas nākamajās dimensijās. Protams, režisora rokraksts ir saglabājies, tomēr sižeta daudzslāņainība un sarežģītie varoņi ienes svaigas vēsmas. Nav vēlmes teikt, ka režisora iepriekšējos darbos varoņi bija vienkārši nolasāmi un caurredzami, tā gluži nav. Šis darbs savā ziņā nedaudz atsauc atmiņā meditatīvo "Pavasaris, Vasara, Rudens, Ziema... Un Pavasaris". Galvenokārt jau ar komplicētajām attiecībām, vizuālo baudījumu un reizēm iemidzinošo lēnumu.

Ir grūti analizēt zemtekstus, kurus režisors ir nodevis no ainas, ainā. Tas nemaz nav vitāli svarīgi. Domāju, katrs skatītājs ar šādu vai citādu varoņu rīcību spēj interpretēt un izgūt kādu noteikta veida atziņu.

Kā darba eksperimentālā daļa ir Japāņu aktiera Džo Odagiri (Joe Odagiri) aicināšana galvenajā lomā. Eksperimentālā daļa vairāk nevis ar aktieri, bet gan dialogiem, jo savietojumā ar Najeong Lī un pārējo varoņu lietoto korejiešu valodu, Odagiri sarunas veido tikai Japāņu valodā. Tomēr varoņi lieliski saprotas.

Kims, iespējams, ir centies parādīt to, ka valoda ir tikai cilvēku radīts rīks, kas ļauj mums izteikt savas domas un sajūtas, bet komunicējot dziļākā līmenī, tai vairs nav nozīmes. Jāatzīst, ka iepriekšējie režisora darbi nebija pildīti dialogu un skatītājs varēja sevi pieķert biežos klusuma brīžos, turpretim „Sapnis” izceļas ar dialogu pārbagātību.

Ir vēl viens skaidrojums, kas saistās ar filmas sižetu. Ja no viena rakursa tēls, kāds ir Džins, iederas filmas sižetā, tad no otra – Japāņu valoda, vienkrāsainība, svešums un neskaidrais liktenis... Katrā ziņā Kims atstāj skatītājam izlemt kas ir sapnis un kas ir realitāte.

Doma, kas pēc filmas noskatīšanās uzplaukst prātā ir, ka filmu derētu vēl vienu reizi noskatīties un salikt visu „pa plauktiņiem”. Tieši tas, iespējams, raksturo filmas esenci.

Rekomendēju. Ne velti AMDB lasītāji nolēma, ka „Sapnis” ir 2008. gada labākā filma.