Skatītāju Vērtējums:

Darbība norisinās Tokijā, 1950-to gadu nogalē.

Hošino Mutsuko (Horikita Maki) ir jauna vidusskolniece no ziemeļos atrodošās Aomori prefektūras. Viņa, kā arī vairāki citi skolnieki, dodas uz Tokiju, jo ir saņēmuši savus pirmos darba apstiprinājumus. Hošino noprot, ka ir ieguvusi piedāvājumu strādāt „prestižā” auto kompānijā ar nepazīstamu nosaukumu „Suzuki Auto”.

Tomēr meiteni sagaida pārsteigums. Viņas jaunais amats ir mazā auto darbnīcā mehāniķa amatā. Auto remontdarbnīcas īpašnieks ir lepnais, karstasinīgais Suzuki Norifumi (Tsutsumi Shinichi), kurš savulaik ieradies Tokijā ar sapni kādu dienu izveidot savu auto ražotni.

Suzuki ātri vien nonāk konfliktā ar jauno Mutsuko, jo meitene nespēj izpildīt saimnieka stingrās prasības. Tomēr viņa tiek laipni uzņemta Suzuki ģimenē, kur sieva Tomoe (Yakushimaru Hiroko) un mazais dēls Ippei (Koshimizu Kazuki) ir jaunās darbinieces aizstāvji...

Tajā pat ieliņā dzīvo arī Suzuki kaimiņš Čagava Rjunosuke. Viņš ir rakstnieks, kurš tāpat, kā Suzuki cīnās par savu karjeru un sapni.

Rjunosukes dzīve izmainās, kad viņš iepazīstas ar vietējā bāra viesmīli Išizaki Hiromi (Koyuki). Hiromi ir izbijusi dejotāja, kura lūdz, lai Rjunosuke palīdz viņai parūpēties par kādas draudzenes pamesto, mazo dēliņu Džunnosuke (Suga Kenta)...

Tā šo cilvēku dzīvju pārmaiņas notiek sinhronā ritējumā ar visas valsts pēckara pārmaiņām...

Nostaļģiska noskaņojuma filma par atsevišķu Japānas iedzīvotāju dzīvēm pēkara gados Tokijas Ueno rajona ielās. Fonā attēlojot varenā Tokijas torņa celtniecību kā laika atskaites punktu, skatītājam tiek dota iespēja pavērot to, kā Japānas cilvēki centās atsperties un progresēt pēc destruktīvā Otrā Pasaules kara.

Bet tā nudien nav skarbuma un sāpju pildīta, gluži pretēji, filma runā par ģimenisko un neģimenisko mīlestību, par iecietību un cilvēku vienotību. Un galugalā, pieņemu, ka Japānas vecākās paaudzes cilvēki, pēc filmas noskatīšanās, varētu minēt frāzi: „Jā, tie bija varen labi laiki!”. Savukārt jaunieši gūtu ieskatu tajā, kā viņu senči uzsāka cīņu par tiem sasniegumiem, kuru laurus Japāna plūc vēl šobaltdien.

Domājams, nepaziņošu sensāciju, ka filmas pamatā ir Rjuhei Saigan sarakstītā manga ar nosaukumu „Yuyake No Uta-San Chome No Yuhi”.

Pārsteigums bija tas, ka filmas režisors ir Takaši Jamazaki, kurš iepriekš uzņēmis tādu grāvēju, kā „Returner”, kurš nu ir galīgi pretējs visos aspektos šim darbam. Bet tas tikai pierādā cik talantīgs un daudzpusīgs ir šis režisors.

Runājot par kolorītajiem varoņiem, tad tie ir šīs filmas zelts. Domāju, ka jebkurš skatītājs iemīļos kādu no tiem un, pēc filmas noskatīšanās, radīsies vēlme noskaidrot to, kas tad ar viņiem notiek tālāk. Piemēram, Suzuki Norifumi, pieņemu, ka ir balstīts uz pazīstamās kompānijas „Suzuki Motors” dibinātāja Suzuki Mičio patieso dzīvi. Domāju arī pārējo varoņu līdziniekus reālajā pasaulē nav grūti atrast, protams, apzinoties, ka daļa faktu ir pamainīti filmas vajadzībām.

Aktieru tandēms ir tiešām lielisks. Katrs no tiem paveic profesionālu darbu un padara varoņus atraktīvus un mīlāmus. Tiesa dažiem varētu acīs krist emociju pārspēlētība, kas ir gana dabiska parādība ne tikai Japānas kino, bet bieži arī reālajā sabiedrībā.

Papildus aktieriem, noteikti būtu jāizceļ gaismā specefektu, ainu veidotāju brigādes, kas, manuprāt, lieliski parādā šī Japānas vēstures posma gaisotni, sākot no modelīšiem un auto noformējumiem, līdz skaistā Tokijas torņa celtniecības ainām.

Filma ir pildīta gan ar humoru, gan drāmas alementiem, tomēr tie ir jāsaskata. Piemēram, dažāda veida humors ir nedaudz slēpts aiz varoņu frāzēm un nejaušām rīcībām. Bet tiklīdz tas tiek „atkosts”, smaids ir neizbēgams.

Vēl tik jāpiebilst, ka vēlme pēc filmas otrās daļas noskatīšanās ir neizbēgama. Rekomendēju!