Skatītāju Vērtējums:

Takeru (Joe Odagiri) ir Tokijā strādājošs fotogrāfs, kurš iztiku pelna radot fotogrāfijas lielajiem žurnāliem. Lai gan viņš izskatās pēc lielpilsētas tipāža, viņa dzimtās mājas ir maza pilsētiņa, kurā viņš atgriežas pēc mātes nāves.

Ieradies uz mātes bērēm, viņš ātri vien nonāk strīdā ar savu tēvu (Masato Ibu), kur kā mediators un mierinātājs iesaistās paklausīgais, kārtīgais un vienmēr tēvam izdabājošais Takeru brālis Minoru (Teruyuki Kagawa).

Takeru sastopas arī ar Čieko (Yoko Maki), viņa jaunības mīlestību, kura tagad strādā pie Takeru tēva vecajā degvielas uzpildes stacijā. Čieko atzīstas, ka ir pieļāvusi pamatīgu kļūdu, palikdama šajā pilsētiņā, nevis piebiedrojoties Takeru gaitām uz lielpilsētu...

Takeru redz, ka nekas šajā pilsētiņā nemainās, vienīgi iedzīvotāji kļūsti vecāki. Tāpat arī viņa brālis Minoru... Tomēr kādu dienu viņš pamana neparastu skatu, Minoru sāk pamatīgu strīdu ar kādu no klientiem...

Jaunākais brālis saprot, ka vecākajam ir jūtas pret Čieko... Devušies kādā kopīgā pastaigā gar Hasami upi, notiek neparedzēts atgadījums, ka izmaina šīs ģimenes saites...

Filma, kas runā par eksistenciālām lietām, par ļoti ikdienišķām lietām...

Lietas, ko vēlamies dzīvē sasniegt, ģimenes nozīmīgums, pārdomas par to ko nozīmē dzīvot - eksistēt, būt individualitātei, būt brīvam un kādas tad ir dzīves vērtības... Šie temati tiešā vai netiešā veidā tiek gan ķidāti, gan tikai nedaudz aizskarti, un tas viss no divu brāļu savstarpējās saiknes perspektīvas.

Šādu tematu vizualizēšana bija pietiekama, lai šo Mivas Nišikavas filmu, kā vienīgo no Japānas, izvēlētos dalībai 2006. gada Kannu filmu festivālam, un izvēle ir pamatota.

Patiesībā filma nedaudz parāda Japānas kultūras pārmaiņas un paaudžu konfliktus, kur vecā paaudze „cīnās” ar jauno. Pieņēmumu, ideju un uzskatu starppaaudžu nesakritības ir aktuāli jautājumi mūsdienu Japānas sabiedrībā. Odagiri ir lielisks aktieris un tiešām nes sevī vairākas Japānas jaunās paaudzes raksturiezīmes.

Filma ir domu rosinošs piedzīvojums, kas spēj atstāt jautājot, tomēr mēs visi zinām savas atbildes uz konkrētiem jautājumiem... vismaz ceram, ka zinām...

Noteikti, ka Nišikavas daiļrade sāk aizvien vairāk mani ieinteresēt, jo, gan „Wild Berries”, gan „Sway” ir ievērības cienīgas, sadzīviskās drāmas par mūsu ikdienu.

Ja patīk tādas filmas, kā „A Day On The Planet” vai tamlīdzīgas, tad arī „Sway” iederētos repertuārā... Lēna, pat meditējoša, skaistu skatu un pārsteigumu papildināta kino lente... Iesaku!