Skatītāju Vērtējums:

Elizabete (Norah Jones) ir ņujorkiete, kuru, citas sievietes dēļ, pametis viņas draugs...

Skumju pārpilna, viņa ieklīst kādā kafeinīcā, kurā, sava bijušā drauga dzīvokļa atslēgas, nolemj atstāj „pamesto siržu” atslēgu traukā, kas atrodas pie kafeinīcas kases.

Tā viņa iepazīstas ar Džeremiju (Jude Law), kafejnīcas īpašnieku, kurš tajā vakarā sievietei pastāsta par šī trauka rašanās vēsturi un atslēgu stāstiem.

Klausīdamās puiša stāstu un atklājot savu sirdi, kā arī notiesājusi melleņu pīrāgu, Elizabete aizsnaužas un, pamodusies, dodas prom...

Abi cilvēki sajūt savādu saiti, bet Elizabete dodas sevis meklējuma ceļojumā, kurā viņa strādā dažādos darbos, iepazīstot jaunus dzīves stāstus...

Tumšs kā melleņu pīrāgs... Vonga Kar-Vai pirmais iznākušais aizrobežu darbs ar džeza popdīvu Noru Džounsu galvenajās lomās.

Jau pēc pirmajām pārdesmit minūtēm varēja pateikt tā cilvēka vārdu, kurš ir uzņēmis šo filmu – pazīstama mūzika, krāsu spektrs, kadru aiztures... Kar-Vai darbu ieturējis „In The Mood For Love” un „2046” toņos. Bet jau pēc kāda laika posma šis „melleņu pīrāgs” kļūst pat pārāk pazīstams...

Tāpat arī tiešums ar kādu režisors piegājis filmas veidošanai. Pārāk daudz atklātu dialogu un tiešuma! Ja skatītājos, iepriekšējos darbos, tika rosinātas pārdomas par filmas zemtekstiem un notikumiem, tad šajā darbā daudz kas tiek atklāts ļoti tiešā veidā. Piemēram, personāži daudz runā par to kā tie jūtas, neļaujot šīs emocijas skatītājam nolasīt no darbībām un aktieru grimasēm. Iespējams Kar-Vai cenšas pielāgoties mērķauditorijai, vai arī eksperimentē.

Patīkami pārsteidza Noras Džounsas sniegums. Šī meitene ar tumšajām acīm, kuplajiem matiem un biezajām lūpām, nesa tikai pozitīvu ieguldījumu filmas kopējai noskaņai. Diemžēl, ja vienu aktieri var izcelt, tad tajā pat laikā dažu aktieru izvēle likās nesaprotama.

Piemēram, Natālija Portmana netipiskā, varbūt pat nepiemērotā azartspēļu spēlētājas lomā. Manuprāt, filmas stāsts par azartspēlēm kaut kādā veidā neiederējās kopējā scenārijā.

Bet režisora piekritējiem nenāksies vilties, lai gan salīdzinot ar iepriekšējiem darbiem, šis ar neko īpašu neizceļās. Kar-Vai joprojām ir un paliek viens no talantīgākajiem Honkongas mūsdienu režisoriem. Profesionāla pieeja mūzikas izvēlē, mākslas režijā un citos aspektos joprojām nevainojami saglabājas.

Filmas negatīvās lietas, manā uztverē, ir nepiemērotu aktieru izvēle, un nedaudz jucekliskais stāsts, kas ceru nav režisora jaunā filmu veidošanas tendence.

Atmiņā filma noteikti paliks ar ārkārtīgi skaistu un emocionālu skūpstu, kā arī ar melanholisko Noras Džounsas mūziku.