Skatītāju Vērtējums:

Himiko (Tanaka) māja ir vieta, kurā sava mūža noslēguma fāzi pavada vairāki kungi – homoseksuāļi.

Saori (Shibasaki) ir jauna sieviete, kurai pamazām sāk zust tāda cilvēka kvalitātes īpašība, kā pašcieņa. Viņai trūkst naudas, viņa spēlējas ar savu priekšnieku, un savus pusdienu pārtraukumus pavada meklējot piestrādāšanas iespējas telefonseksa kompānijā.

Kādu dienu, viņas darba vietā ierodas izskatīgs puisis Haruhiko (Odagiri). Viņš piedāvā meitenei darbu Himiko mājā, kurā arī viņas tēvs – pats Himiko pavada savas pēdējās mūža dienas.

Viņas tēvs mirst, jo sirgst ar nāvējošu slimību. Haruhiko piedāvātā nauda ir liela, tomēr Saori joprojām nav piedevusi tēva grēkus – viņš sagrāva Saori mātes dzīvi un pameta meitu, pie tam Haruhiko ir Himiko mīlnieks.

Lai gan šīs lietas grauž Saori sirdi, viņa tomēr nolemj pieņemt šo darba piedāvājumu...

Ja vēlamies īsi un konkrēti, tad varētu teikt, ka stāsts par meiteni, kura nekādi nevar piedot to, ka viņas tēvs – homoseksuālis ir sagrāvis viņas ģimeni.

Bet šī ir tikai filmas čaula. Protams, homoseksualitātes tēma caurvij filmu, un brīžiem ir pat diezgan kutelīgi momenti, kas dažus skatītājus spētu aizbaidīt no ekrāniem, tomēr jāņem vērā, ka tas nav tikai stāsts par homoseksuāļiem, bet gan arī par ko citu - Japānas sabiedrībai aktuālu.

Ilgus gadus Japānā pastāvēja smags sabiedrības ierobežotības mehānisms. Pastāvēja un daļēji pastāv arī tagad noteiktas vērtības, kas daļu cilvēkus tur sava veida slogā.

Pēckara posmā šīs vērtības mainījās, lielākoties jauniešu vidū tās mainās radikāli un ar sprādzienu. Dzīves stils, atklātība, rietumu kultūras ienākšana – tas viss izveido pamatīgu sienu Japānas sabiedrībā, jo īpaši starp vecā gada gājuma un jaunajiem cilvēkiem.

Režisors Isšin Inudo (Isshin Inudo) nav vienīgais, kas savā darbā mēģina aizskart šīs problēmas.

Filma var likties reizēm grūti sagremojama, tomēr reizēm arī patīkami vienkārša. Mēs varam ielūkoties vairāku cilvēku dzīvēs, kas mitinās Himiko mājā un ir aizbēguši no sabiedrības plūsmas, tomēr ik pa laikam tie izjūt savas bēgšanas sekas – pazemojumu, nosodījumu, bet tajā pat laikā arī laimi...

Visā aktieru ansamblī, Odogiri un Shibasaki ir kā baltie baloži pelēko starpā, tie izlec ar savus skaistumu un impulsivitāti, tomēr kā galvenie varoņi, tie netiek atklāti pilnībā, paliekot par noslēpumu līdz pat filmas beigām. Man šķiet, ka aktieri ir piemeklēti atbilstoši, tāpēc šo posmu nevēlos kritizēt.

Balansā ar melanholisko muzikālo pavadījumu, galvenā doma, kas caurvij skatītāja prātu varētu būt „Dzīve nav nemaz tik vienkārša un rožaina, bet ja paskatās no otras puses tā var būt gana interesanta”

„Himiko Māja” nav šedevrs, tāpat arī nav atkritumu tvertnē metama lente. Tā ir filma, kas liek padomāt par to, kas notiek mums apkārt – atvērta un jauka, lai gan brīžiem kļūst arī mazliet garlaicīga.