Skatītāju Vērtējums:

Ir karsta vasaras diena - pieci universitātes zinātniskās fantastikas kluba džeki nolemj ietērpties beisbola spēlētāju tērpos un kopā ar suni uzspēlēt 3 pret 3 beisbolu.

Lai šo "foršo" momentu iemūžinātu tie pavaicā meitenei no foto kluba - Yui (Yoko Maki), lai tā safočē viņu varenības mirkļus.

Pēc šīs foto sesijas, zēni dodas uz pirti, bet Yui ar savu kluba biedreni Haruku (Juri Ueno) ķeras pie foto attīstīšanas.

Ar zēniem sāk notikt vairākas ķibeles, galvenā no tām – kluba kondicionierim saplēsta vadības pults, un to nav iespējas sataisīt.

Pēc kāda laika klubiņā ierodas kāds svešinieks (Riki Honda), kurš aizbēgot aiz sevis atstāj dīvainu iekārtu...

Nepaiet ne mirklis, kad viņi saprot, ka šī iekārta ir nekas cits kā laika mašīna... Apjautuši tās varenību, viņi izštuko varenu misiju – doties pagātnē, lai atgūtu kondicioniera pulti, tomēr ar to tikai problēmas sākas...

Režisors Katsujuki Motohiro paņemot atpūtu no saviem Bayside Shakedown darbiem režisē šo te nelielo tīņu vasaras komēdiju, kurai piemīt savs nelielās komēdijas šarms un bezrūpība.

Ar šarmu es domāju filmas detaļas un principā piezemētību. Ja mēs palūkojamies uz filmām par ceļošanu laikā, tad parasti Holivudas variantā tiek uzstādīti milzīgi mērķi, piemēram, doties tālā pagātnē, kaut ko atgūt un tamlīdzīgi. Šajā gadījumā viss ir vienkārši – mums ir karsti, jo nevaram ieslēgt kondicionieri. Parādās laika mašīna – ok, laižam pēc pults.

Runājot par detaļām, tad iespējams daļa skatītāju šo darbu noskatītos divas reizes, lai otrreizējās skatīšanās laikā varētu pievērst uzmanību niansēm, kuras tiek parādītas filmas sākuma daļā, bet atmaskotas otrajā pusē.

Šur tur pavīd arī parodiju elementi, piemēram, vietējā zinātniskās fantastikas ķinīša īpašnieks staigā un nedaudz arī izskatās līdzīgi komandierim Rikeram no Zvaigžņu Karu filmas sērijām.

Principā runājot par sižetu, jāpiebilst, ka ideja šim darbam ņemta no teātra inscenējuma, attiecīgi šur tur mēs redzam, ka darbība ir ierobežota kaut kādos rāmjos – lielākoties kluba istabā.

Tāpat nedaudz problēmas varētu sagādāt izsekošana līdz notikumiem, jo ceļošana šurpu turpu laikā var nedaudz sajaukt skatītāja prātu, lai gan pieņemu, ka nedaudz tāds ir arī scenārija plāns. Režisors straujos pārlēcienus skatītājam parāda ar laikrāža palīdzību un brīžiem sadalot ekrānu divās daļās (vienā rādot tagadni otrā pagātni).

Humora esence slēpjas izmisīgajos ceļojumos un varoņu uzvedībā. Pāris ainās pielietots palēninājuma efekts – ļoti atgādinot filmas "Swing Girls" ainu ar mežacūku.

Noslēgumā var piebilst, ka filma izrādīta vienā no AMDB festivāliem, kur iespējams skatītājiem agrā rīta stundā straujā lēkāšana laikā varbūt nelikās tik vienkārši uztverama.

Kopumā pavisam neslikta vasaras filmiņa vēsiem ziemas vakariem.