Skatītāju Vērtējums:

Ir Otrais pasaules karš, Ivodzimas sala, Japānā. Norisinās gatavošanās kaujai ar Japānas galveno ienaidnieku - ASV. Salā ierodas jaunais komandieris Tadamiči Kuribajaši (Ken Watanabe), lai pārņemtu vadību pār izmisušajām un nāvei nolemtajām vienībām...

Pats Kuribajaši par nolemtības faktu uzzina tikai vēlāk, kad viņa draugs Takeiči Niši (Tsuyoshi Ihara) ierodas uz salas, lai pavēstītu, ka Imperatora flote ir sagrauta. Tāpat nedaudz vēlāk tiek paziņots, ka Japāna ir atdalījusi salu, un negrasās uz tās palikušajiem kareivjiem, sūtīt papildspēkus...

Amerikas kareivju jūra tuvojas, Japānas kareivji mirst no dizentērijas, munīcijas un pārtikas krājumi strauji izsīkst, tomēr ģenerālis nolemj nepadoties un cīnīties līdz pēdējai minūtei.

Šie traģiskie notikumi no Kuribajaši, Niši, un vienkārša kareivja Saigo (Kazunari Ninomiya) acīm...

Tā nu sanāca, ka šo filmu izdevās noskatīties pavisam nejauši. Nemaz nebiju pamanījis, ka to izrāda uz Latvijas kino ekrāniem. Tas, protams, priecē!

Atceros faktu, ka pirms kāda gada ziņās lasīju, par Klinta Īstvuda ideju, uzņemt episku kara filmu par traģiskajām cīņām pie Ivodzimas salas. Beidzot tad var redzēt, kas no režisora ieceres ir sanācis.

Tāpat zinu, ka Īstvuds uzreiz metās uzņemt divus darbus. Viens bija šis – būtībā, stāstījums par kauju no japāņu cilvēku puses, bet otrs "Flags Of Our Fathers" ("Mūsu Tēvu Karogi") kā stāstījums no ASV kareivju puses.

Par "Mūsu Tēvu Karogi" neņemšos spriest – diemžēl, varbūt arī par laimi, neesmu noskatījies to darbu.

Bet nu par "Vēstules No Ivodzimas". Lai gan filmas aizkadrā darbojas ASV producentu grupa, kā arī režisors, tomēr tā ieturēta visnotaļ patīkamā atmosfērā. Attiecīgi, visi dialogi ir japāņu valodā, tāpat arī aktieri ir pazīstamas Japānas personības, kas mani patiešām pārsteidza. Starp tām Šido Nakamura ("Neighbour No. 13"), Kazunari Ninomija ("The Blue Light"), Kens Vatanabe ("Last Samurai") un daudzi citi.

Jāatzīst, ka neesmu īpašs kara filmu cienītājs. Lai tās baudītu, ir nepieciešams attiecīgs noskaņojums, tāpēc, ka pēc šādu filmu skatīšanās, diena kļūst pelēcīgāka un drūmāka. No otras puses, filma ir vēsturisks ieskats un kārtējo reizi parāda cilvēku muļķīgumu. Domāju, ka dažām pasaules grandu personībām, nāktos mācīties no šādiem muļķīgumiem, tomēr cilvēkos iebūvēto instinktu diez vai varēs jebkad apkarot. Kari kā ir, tā arī paliek sabiedrības neatņemama sastāvdaļa.

Pasaulē pazīstamie kino kritiķi darbu uztvēra visnotaļ pozitīvi, un Īstvuds ar savu darbu izpelnījās vairākas godalgas. Zelta Globusa balvu pasniegšanā filma ieguva labākās titulu, kategorijā "Labākā Filma Svešvalodā" (Best Film In A Foreign Language)

Bet domas, kas man ieskrēja galvā, un lasīju arī vairākās citu cilvēku atsauksmēs ir: "Vai filmā Japāņi tika attēloti tādi, kādi viņi bija, vai tādi kādus viņus Amerikāņi gribēja redzēt". Es, skatoties filmu, vairākās ainās sliecos tuvāk otrajam apgalvojumam.

Bet fakts paliek arī tas, ka "Letters From Iwo Jima" bija daudz populārāks darbs Japānā (1. vieta veselas piecas nedēļas pēc kārtas), nekā ASV.

Vairāki japāņi kritizēja filmu, tomēr, domāju, ar to ir jāsamierinās. Patīkami, ka uzņemšana norisinājās patiešām Ivodzimā, nevis kaut kādā Holivudas angārā, tāpat patīkami pārsteidz uzņemšanas manieres un skaistā fona mūzika.

Negribas nopelt režisora darbu, kā nekā smuka naudiņa piesaistīta tam, lai parādītu šo to no Japānas traģiskās pagātnes.