Skatītāju Vērtējums:

Kādā mierīgā pēcpusdienā, mākslinieks parkā pelna naudu, gleznojot apkārtējo portretus.

Tad pie viņa pienāk kāda svešiniece, un nekavējoties puisis tiek ierauts dīvainos notikumos, kuri atsauc atmiņā arī viņa smagos pagātnes atgadījumus...

Vienaldzība, slepkavība, atriebība, pazemojumi... ir tikai daļa no tiem...

Patiesībā ir grūti uzrakstīt šai filmai pienācīgu ievadstāstu, tā tiešām ir mazliet dīvaina, mazliet sirreāla, bet tai pat laikā visnotaļ patiesa...

Galvenā tēma – atriebība, tomēr tā nav tāda, kādu mēs esam pieraduši redzēt, kaut vai slavenajā Chan-Wook Park triloģijā. Šeit vairāk tiek likts uzsvars uz vientuļa cilvēka iekšējām sajūtām, un to negaidītu eksploziju.

Kim Ki-duk it kā iedod galvenajam varonim dzēšgumiju (reāli - ieroci), ar kuras palīdzību viņš spēj izskriet cauri savām atmiņām secīgi "izdzēšot" tās kropļojumus un attīrot dvēseli.

Režisors mēģina parādīt to, ka ikkatrā no mums glabājas kādas tumšas atmiņas, kādi notikumi, pāri darījumi, kas atstāj rētas uz mūžu. Mazliet pesimistiski, bet nonākam arī pie secinājuma, ka šīs lietas nevar tik brīvi aizmirst un izdzēst.

Neapšaubāmi, nepazūd režisora darbu viena no galvenajām niansēm – vardarbība un neizskaidrojums.

Ja aplūko pašu darba attīstību, tad tas norit pēc formulas – "zīmējam – dzēšam". Kas tā tāda?! Režisors nelielā laika sprīdī veic ieskatu konkrētā varoņa dzīvē, un pēc mirkļa šo dzīvi noslāpē.

Bez šaubām var teikt, ka tas ir "art house" jeb mākslas namu darbs, attiecīgi, filma nav domāta masu auditorijām. Vairākās vietās dominē 8mm kameras attēli, tāpat režisors kā jau ierasts paspēj nošokēt, kaut vai, manā uztverē, diezgan nepieņemamā ainā, ar diviem vīriešiem uz skatuves...

Gala slēdziens – darbs režisora cienītājiem, kā arī tiem, kas nebaidās eksperimentēt ar kino.