Skatītāju Vērtējums:

Japānas senlaicīgajā un tradīcijām bagātajā Naras pilsētiņā visa iedzīve notiek bez liekas steigas…

Tomēr vienu reizi gadā notiek slavenais Shara festivāls, kuru cenšas apmeklēt jebkurš pilsētiņas iemītnieks.

Ielūkojamies kādā ģimenes dzīvē… Pirms vairākiem gadiem šajā ģimenē bez vēsts pazuda viņu dēls…

Iet gadi, bet vecāki joprojām nespēj atjēgties no šī zaudējuma… Īpašas pēdas notikušais ir atstājis otra dēla psihē…

Tomēr drīz ģimenei gaidāms pieaugums, kas iespējams nostabilizēs attiecības šajā ģimenē…

Naomi Kawase režisētais darbs “Sharasojyu” jeb “Shara” nav īpaši pazīstams plašai auditorijai Japānā, savukārt Francijā tas izpelnījies milzīgu atzinību…

Kāpēc? Tādēļ, ka filma piedalījās Kannu festivālā, kurā ieguva godpilno Zelta Palmas balvu…

Godīgi sakot filma ir manāmi garlaicīga un vienmuļa… Tā ir patiess art house darbs, kur režisore lielu filmas daļu akcentu liek uz apkārtējās vides uzņemšanu – ziedi, priekšmeti, skati, un citas lietas…

Protams, neizpaliek arī filmas varoņi, kuri vienu brīdi tiek uzņemti statiski un nekustīgi, bet otrā brīdī mēs redzam operatoru pakaļdzīšanos aktieru skriešanai…

Kolorīta aina, kura atdzīvināja filmu uz neilgu mirkli ir pats Shara festivāls ar krāšņumu un interesanto deju, diemžēl pārējā laikā filma nešķita saistoša…

Pārdomājot faktu, kādēļ “Shara” ieguva apbalvojumu Kannu festivālā, tad nākas secināt, ka reti kura filma tiek iesaistīta Eiropas festivālu apritē un augstā ranga kritiķi šajā filmā droši vien saskatīja dziļu domu un izsmalcinātu mākslu…

Jā, filmai ir zemteksts par ģimenes ciešanām, laiku, un ikdienas dzīves ciklu mazā pilsētiņā, tomēr darbs nav apbalvojuma cienīgs.

Domāju, ka 2003. gadā Japānā bija vairāki citi lielākas ievērības cienīgi darbi, bet šis, manās acīs, ir nekas īpašs…